"Romānā Taisām tiltu Džoisa klātbūtne nebija manāma, bet šeit vēstījumā jūtama apziņas plūsmas ietekme, vedinot atcerēties Džoisa Mākslinieka portretu jaunībā. Dzintars Sodums cenšas palikt sava varoņa apziņas lokā, rādīt pasauli tādu, kāda tā atklājas mazam zēnam, vēlāk pusaudzim. Kad tomēr nepieciešams dot plašākas kopsakarības, dziļāku notiekošā izpratni, autors izmanto iespraudumus - 'Stāstītāja balss.' Blakus personības veidošanās procesam šajā darbā liela vieta ierādīta laikmeta tēlojumam, konkrētos notikumos un detaļās rādot neatkarīgās Latvijas pirmo gadu cerību pilno atmosfēru un vēlākā laika pārmaiņas. Krasi noraidoša ir Soduma attieksme pret Ulmaņa apvērsumu. [..] Šajā darbā sastopam arī pazīstamus rakstniekus un citus kultūras darbiniekus - Raini, Jaunsudrabiņu, Jānis Lapiņu, Valentīnu Skulmi, Alfrēdu Gobu, Bruno Saulīti, Pēteri Pētersonu u.c., bet visplašāk parādīts autora radinieks Ernests Brastiņš. Dzintara Soduma autobiogrāfiskajam stāstījumam ar jūtīgi tverto laikmeta tēlojumu ir ne tikai literāra, bet arī kultūrvēsturiska nozīme."
Hiršs, Harijs. Taisām tiltu... Literatūra un Māksla, Nr. 24-25 (18. 06. 1993)

Romāns "Taisām tiltu" ir vēstījums ar autobiogrāfiskiem motīviem par triju latviešu jaunekļu gaitām kara beigās Kurzemē, Ventspils piekrastē, kur, līdzīgi aizrautīgam piedzīvojumu romānam, aprakstīti dažādi negaidīti pavērsieni un šķēršļi, kas viņiem jāpārvar, lai nokļūtu pāri jūrai uz Zviedriju.