Autore jaunajai grāmatai devusi apakšvirsrakstu "Pamodinātu atmiņu balsis". Personiski, izjusti, emocionāli un arī humoristiski iekrāsoti stāsti lasītāju pavada ceļā no Monikas Zīles agrās bērnības līdz pat šodienai, ievijot stāstos mūžā sastaptos līdzcilvēkus.
"Es domāju par Laika upes manam krastam pieairētajiem cilvēkiem, daudz ko notikušu izdzīvoju vēlreiz no jauna un atkal nespēju sev piedot, ka, no Latgales mammu aizvedot, laukos pametām likteņa ziņā mūsmāju Ņuri. Tiesa, prombraucot nebija sasaucams un atnākušu solījās pieskatīt kaimiņiene, bet vienalga… Labi apzinos, izklausās liekulīgi asaroties par nevērību pret parastu runci, kad vajadzētu sākt ar atvainošanos līdzcilvēkiem. Bet – kā ir, tā ir! Man patīk tās bezmiega stundas, kad satieku sevi pavisam citādu nekā dienas gaismā, un esmu gandarīta, ka nebiedē naksnīgo domu klēpī piedzimusī atziņa – ziema vienmēr tuvu, no jebkuras puses skatoties. Tā ir."